Kopš es īpaši rūpīgi un iedvesmoti esmu sākusi veidot 3 rakstu sēriju par manu marta ceļojumu uz Vjetnamu, galvā nemitīgi nāca domas, ka ne visiem ceļojumiem ir jābūt lieliem, lai par tiem rakstītu. Man pašai ļoti patīk aplūkot gan garu, tālu un ekstremālu, gan īsu un mīlīgu ceļojumu bildes. Tā kā nekad neesmu bijusi mājās sēdētājs, bet viesojos dažādās pilsētās, izdomāju sākt dalīties ar saviem iespaidiem un bildēm arī blogā. Iespējams šī būs vēl viena jauna sadaļa. Par brīvdienu izbraucieniem - īsiem, gariem, pārdomātiem vai spontāniem, taču tik un tā ceļojumiem. Un jebkurš ceļojums paver jaunus apvāršnus un iedvesmo. Tāpēc šoreiz - par laisku svētdienu Cēsīs.
Cēsīs nebija būts 6 gadus. Pa šo laiku pilsēta ir kļuvusi vēl sakoptāka un krāšņāka. Mazliet sirreāla un gaiši nostaļģiska sajūta, kad soļi atbalsojas rīta tukšajās ielās. Sajūta, ka šī ir pilsēta kurā gribētos dzīvot tā pavisam. Ienākt kādā no vēsturiskajām mājām, kur uz sliekšņa sagaidītu kaķis un novilkt zābakus :) Vēsturiskās, pirmskara ēkas Cēsīs ir daudz. Tas piedod pilsētai zināmu cēlumu, siltumu un romantiku. Kā man liekas, tādā pilsetā nemēdz dzīvot slikti cilvēki :) Zīmīgākās Cēsu vecpilsētas mājas ir iespējams apskatīt arī ar telefona gida palīdzību, ko arī izmantojām.
Cēsu pils parks bija vēl viena no pieturvietām. Šo parku atcerējos kā īpaši šarmantu un noslēpumainu...nekas nav mainījies. Katru reizi atrodoties šeit gribas uzvilkt Ulmaņlaika tērpu, sargāt seju no saules zem balta, mežģīņu saulessarga un ļaut, lai kungs lēnīgi vada pa parka takām. Šī būs tiešām forša vieta arī kādai retro foto sesijai.
Runājot par pusdienu iespējām, Cēsīm ir daudz ko piedāvāt, bet ne vienmēr piedāvājums būs cenai un kvalitātei atbilstošs. Mēs paši sākotnēji izvēlējāmies Cafe 2 Locals, kas ļāva baudīt skatu uz Rožu laukuma strūklakām un miegainajiem baložiem uz Sv. Jāņa baznīcas jumta. Taču pati par sevi kafejnīca nav nekas īpašs - pasūtīto ēdienu nes ar lielu novēlošanos un to, ka neapkalpo kredītkartes paziņo tikai tad, kad ir jāmaksā.
Neticēju, ka visas vietas būt tādas, tāpēc izlūkgājiens labākas vietas meklējumos turpinājās. Tā tika atrasta Mākslas telpa Mala
Mīlīga, koka māja, kuras interjers ir sava veida kičs starp Ulmaņlaika/ Padomju vintage, Skandināvu shabby chic un hipiju eklektiku. Sajūta kā ciemos pie inteliģentās omes, kas joprojām krāso sarkanas lūpas, klausās plašu mūziku, dārzā audzē saulespuķes un vāra ķirbju biezzupas. Mākslas telpa mala sevī ietver gan kafejnīcu/bāru, gan latviešu dizaineru pop up veikalu. Visa šī burvība atrodas koka mājā, kurai ir plašs pagalms.
Lai arī sākotnēji pagalma eksterjers izskatās haotiski, te katrai lietai ir sava, ļoti pārdomāta nozīme. Šī ir vieta, kur sēžot stundām ilgi var izbaudīt ne tikai vietas īpašo šarmu, sēžot zem saulespuķu ziediem, bet arī ļoti garšīgu un nesamākslotu mājas virtuvi un vietējā ražojuma sidrus.
Mēs ēdām tomātu biezzupu ar mocarellas bumbām un pesto (ap 3 EUR) un ābolkūku ar saldējumu (ap 2 EUR). Abas izvēles ļoti nogaršošanas vērtas - nekā samākslota un pārsātināta. Tīrs un vienkāršs garšas baudījums, kad jūtams, ka ēdiens ir gatavots ar mīlestību. Ja esat Cēsīs - tiešām iesaku apmeklēt tieši šo vietu.
Tāda lūk mana viena brīvdiena Cēsīs. Ir vēl lietas, kas palikušas neapskatītas. Interesants likās, gan vietējo modes dāmu veikaliņa Kinoo skatlogs, gan makarūnu piramīdas Vinetas un Allas konditorejas skatlogā, gan skats no Sv. Jāņa baznīcas torņa. Tāpēc Cēsīs vēl noteikti jāatgriežas...:)
Kāda ir Jūsu pilsēta, kurā vēl jāatgriežas un kas liekas mīļa?
