12 dienas Gruzijā jeb kā iemīlēties valstī 2 nedēļu laikā.

ceturtdiena, augusts 21, 2014

Apjausma, ka Gruzija sauc pie manis atnāca jau kādu laiku atpakaļ, taču, tā kā kabatā jau bija biļetes uz citām valstīm, šis brauciens tika atlikts. Atlikts ilgi, atlikts cītīgi, atlikts bez īstenošanas plāna - līdz ieraudzīju ļoti labu piedāvājumu lidojumam uz Kutaisi. Ceļojums tika saplānots pāris nedēļu laikā. Saplānots nosacīti, jo Gruzija nav tā valsts, kur pieturēties pie dzelžainā režīma, grafikiem un plānošanas. Gruziju katrs redz savām acīm, ne velti gruzīņi saka, ka Gruzija pie katra atnāk savādāka - ar savām atziņām, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem - nav divu vienādu ceļojumu.
Maršrutu iezīmējām samērā klasisku ( Kutaisi - Batumi- Tbilisi-Mtshketa- Uplikstikhe- Kazbegi- Kutaisi), taču tādu, kas ļautu apskatīt dažādus valsts reģionus - gan peldēties, gan kāpt kalnos, gan izbaudīt galvaspilsētas jaukumus, gan industriālo pilsētu kultūras pusi. Gribas vien piebilst, ka man ļoti nepatīk izmantot tūristu tūres, ekskursijas, takšus, privātos gidus un citas tūristu privilēģijas. Jebkurā braucienā, kurā braucu cenšos maksimāli iepazīties ar vietējo dzīvesstilu, dzīvojot ģimenes hosteļos, iepērkoties vietējo tirgū, dzerot vietējos vīnus un pārvietojoties ar lētāko iespējamo sabiedrisko transportu...pa visu valsti. Un šis būs mans bloga visu laiku garākais posts.
Batumi
Pērle melnās jūras krastā. Spilgta, tropiska, skaļa, silta, komerciāla un tūristiska. Gruzīņi saka, ka Batumi, lai arī atrodas Gruzijas teritorijā, tomēr nav Gruzija. Pilsēta gruzīņu dzīves ritmam ir pārāk moderna, strauji attīstās ( paldies ieguldījumiem no AAE), un te dzīvo vismazāk valsts pilsoņu. Tieši uz šo pilsētu, par labu darbu un izciliem panākumiem, padomju laikā, deva apmaksātos braucienus strādniekiem un valsts darbiniekiem. Mūsdienu Batumi pilsētai gan ir maz kopīga ar padomju laikiem - visas ēkas tikušas nojauktas, to vietā - modernas stikla metāla konstrukcijas - tai skaitā Radisson un Hilton viesnīcas. Te atrodas arī viena no garākajām piejūras promenādēm - pavisam 8 km, ko mēs vairākas reizes izbraukājām ar īrētiem divriteņiem, kuru atslēgas mums katru reizi izsniedza robots. Naktī pilsēta pārvēršas par gaismu un skaņu šovu- uguņošanas, izgaismotas palmas, skulptūras, dejojošās strūklakas - viss, ko vien sirds var vēlēties un visa par daudz. Šī nebija mana mīļākā Gruzijas pilsēta - dienas tika pavadītas ārpus tūristu gurzmas - vienā no pasaulē lielākajiem botāniskajiem dārziem, ar ziedošām magnolijām, pamestu, art deco stilā celtu dzelzceļa staciju, kuras sliedes iestiepjas tropiskajos mežos, vai arī draudzējoties ar vietējā zivju tirgus zvejniekiem, kuriem bija, līdz šim garšīgākās, no ēstajām mīdijām. Naktis tika pavadītas akmeņainajā pludmalē, dzerot gruzīņu melno vīnu un brīnoties, ka debesis Gruzijā ir tik zemu. Ne velti šo uzskata arī par Gruzijas mīlestības pilsētu, kurā ir visskaistākie saulrieti.














Tbilisi
Nodzīvojām Tbilisi 4 dienas, kas pagāja kā viena stunda. Dzīve pilsētā, lai arī tā ir galvaspilsēta, rit ļoti harmoniski, nepiespiesti, ar humora pieskaņu. Parkos joprojām tiek spēlēta dambrete un šahs, uz ielu stūriem pārdod saulespuķu sēkliņas un mājas vīna pieclitrenes. Uz veciem koka mežģīņu balkoniem tiek žāvēta veļa  - gruzīņi uz šo naski - nobrīnījos, kā vienā mājā var būt tik daudz drēbju, gultsveļas un citu mazgāšanai paredzēto lietu - drēbes te tiek mazgātas katru dienu - labs iemesls paklačoties ar kaimiņiem, apspriest jaunumus un ziņas. Pa ielām brauc žigulīši un volgas, blakus lepnām Eiropas līmeņa bāriem ar modernām chillout zonām un gaisa mitrinātajiem ir vietējo ēstuves - kur tante pie kases skaita šaslika porcijas ar skaitīkļiem, visi sēž pie blakus galdiem, spēlē nardus un šahu, pīpē tabaku, sauc tostus un nāk iepazīties. Vakaros tusiņš pārceļas uz publiskajām sēra pirtīm. Saka, ka šeit mazgāties braucis pat krievu cars Aleksandrs. Pirtis atrodas zem zemes, kopā ar sēra ūdens baseiniem, kas pirmās minūtes liek domāt, ka esi nonāci puvušu olu pārstrādes cehā. Temperatūra baseinos +40C. Kad karstumu vairs nevar paciest - ierodas omulīgs gruzīņu onkulis Aleksis, kas visus mazgā, jokojas un skrubē ar zāļu švammēm. Viņš sēra pirtīs to dara jau 30 gadus.
Man Tbilisi bija sajūtu pilsēta, kurā sapratu, ka Gruzijas galvenā vērtība ir cilvēki. Atvērti, godīgi (ne reizi netikām mānīti, cerot iegūt labumu sev), atsaucīgi un gaiši. Kas ciena dažādo, ciena tradīcijas, ciena to, kas viņiem dzīvē ir, ciena viens otru un atbraucējus. Atstājot vietejā ēstuvē savu dārgo foto kameru, īpašnieks skrēja mums pakaļ 3 kvartālus, lai to atdotu.



















Mtskheta
Viena no vecākajām Gruzijas pilsētām, kurā atrodas 4. gs celts klosteris, no kura paveras bilde esošais skats. Skats par kuru rakstīja Ļermontovs- divas upes kā divas māsas... Pilsēta sagaidīja mūs ar neciešamu karstumu, izglāba autobusu pieturā satiktais onkulis, Dāvids, kas piedāvājās uzvest 6km klostera kalnā, lai izbaudītu skatu. Izrādījās, ka gruzīņu tradīcijas paredz pirms iešanas baznīcā, iedzert vīnu. Tā kā vīns mums līdzi nebija, bet, pēc Dāvida teiktā, tradīcijas jāievēro -  no sēdekļa apakšas tiek izvilkts vīns un govs rags, lai tradīcijas tiktu ievērotas.No Dāvida uzzinam arī to, ka viņam ir 60 gadi, 4 dēli, vecākajam ir 40 gadi, jaunākajam - 3, dienā vidējais gruzīnis izdzer 2-3 litrus vīna, pa radio Gruzijā dzied dziesmas tikai par 3 lietām - sievietēm, mīlestību un...nu, protams, vīnu. Dolche vita!

Uplikstikhe
No Tbilisi dodamies uz Staļina dzimto pilsētu Gori, kur sēžamies vietējā autobusā un par 20 eiro centiem braucam uz Uplistsikhi - seno, bronzas laikmeta pilsētu, kas izcirsta klintīs, un kas, no 6. - 11. gadsimtam, bija viens no Gruzijas galvenajiem apdzīvotajiem punktiem, kurā dzīvoja 20.000 cilvēku. Autobuss mūs izsēdina vietējā ciemā. Tālāk - 2 kilometru gara pastaiga līdz klintīm pa lietus pielietu ceļu, ko ir labi mēslojušas blakus esošie govju ganāmpulki. Klintis ir labi saglabājušās - pētot upurēšanas vietas, vīna pagrabus, celles un konferenču zāles un metru garas ķirzakas, kas ik pa laikam šķērso ceļu- paiet visa diena, tik labi, ka manas sandales sašķīst. Atgriežoties Gori - vietējā tirgus tante līmē man sandales ar superlīmi un stāsta, ka bijusi Rīgā 1973. gadā, te ir bijusi skaistākā vecpilsēta, garšīgākais krējums un sirdī tīrākie cilvēki.





Kazbegi/ Stepantsminda
Pa Gruzijas militāro ceļu ( skaistako ceļu Gruzijā), 3 stundu laikā nonākam kalnos, 2000 metri virs jūras līmeņa - Stepantsmindā, jeb tautā sauktu par Kazbegi, pateicoties Kazbega kalnam, kā pakājē atrodas ciematiņš. Ceļojums uz šejieni pierāda man divas lietas, ka, lai cik augsti kalni būtu, to virsotnēs vienmēr ganīsies govis, un ka man arī var palikt slikti transportā - līdz šim nekas tāds nebija manīts ne amerikāņu kalniņos, ne citās ekstrēmās izdarībās. Taču, kad 3 stundas, braucot pa serpentīnu, lielā ātrumā, maza mikriņā pret stiklu dauzās ne tikai kameras objektīvs, cenšoties nobildēt elpu aizraujošos skatus, bet arī piere - galapunktā izkāpju zaļa. Nelabumi ātri aizmirstas ieēdot īstu kalnu harčo zupu, un iepazīstoties ar ģimeni pie kuras nakšņosim - ar skatu uz kalnu virsotnēm un 20. gadu klavierēm uz terases, kuras spēlē palikušie lietuviešu tūristi, radot jauku muzikālu fonu govīm, kas atgriežas no ganībām. Kalni te visapkārt, taču plāns ir uzkāpt klosterī, kas atrodas vienā no virsotnēm. Pavisam 6 km. Kāpjot apmaldāmies, noejam krietni vairāk, sastiepjam ceļgalu saites, beigās kalnā rāpjamies četrrāpus, netīri, trīcošiem ceļgaliem un rokām, atpūšoties ik pēc 50 metriem - taču lietu izdarām. Piebildīšu, ka svētceļojumi man dzīvē nav bijusi un savus reliģiskos aspektus ne ar vienu neapspriežu, taču šo uzskatu par savu svētceļojumu - izturības ziņā.











Kutaisi
Šeit uzkavējamies pirms lidojuma mājup. Palikām pie Dāvida, gruzīņa, kas jau 14 gadus dzīvo Barselonā, un krāj antīkās mēbeles un traukus, interesējas par to kā palīdzēt Gruzijai nezaudēt sirsnību, taču ieviest vairāk komerciju, lai cilvēki dzīvotu labāk. Es gan viņam skaidroju, ka ar naudu nāk arī nocietināšanās un problēmas - iespējams komerciālā Gruzija nebūs tik sirsnīga un patiesa, kāda tā ir tagad. Kutaisi ir bijušais Gruzijas industrijas centrs, un to var just joprojām. Ejot pēc brokastu bulciņām, ko cep Dāvida kaimiņš, katru reizi novērojam veikalu, kurā ir ļoti daudz vietējo sieviešu kārtas pārstāvju. Pedējā vienā es, ziņkārības mākta, arī ielūkojos veikalā. Liels gan ir mans pārsteigums, ieraugot veikalā dizaineru kleitas ar nogrieztām birkām, kas tiek ražotas Gruzijā un Turcijā, nestas ārā no brendu šūšanas fabrikām un pārdotas Kutaisi - par lētu naudu. Tā, paradoksāli, tieši Gruzijā, es tieku pie savas pirmās un vienīgās Pradas kleitas.

Es varētu rakstīt ilgi. Šis ir labākais brauciens, kas man ir bijis ( līdz šim esmu bijusi vairāk kā 20 valstīs). Gruzijas galvenā vērtība tomēr ir cilvēki...un kalni ( kā saka paši gruzīņi). Jo tikai kalnos var rasties skaidras, izturīgas un gaišas personības.

You Might Also Like

15 komentāri

  1. Ai, kā es gribu uz Gruziju!!! Šis raksto lieku reizi man tikai to atgādina!

    Miss?

    AtbildētDzēst
  2. Atbildes
    1. Gruzija vēl laba ar to, ka ļoti budžetam draudzīga valsts. Par cenām, ko te maksājam par luksus nišas kosmētiku - tur var ēst nedēļu.

      Dzēst
  3. superīgs raksts, lasīju ar patiesu baudu :)

    AtbildētDzēst
  4. gan bildes, gan raksts vienkārši super :) Un nevaru nepajautat-kādu kameru Tu lieto?

    AtbildētDzēst
  5. Izlasīju un sagribējās uz Gruziju. Jāiekļauj vēlamo apmeklējamo vietu plāniņā. ;)

    AtbildētDzēst
  6. paldiesiņ....uzzināju daudz. maijā arī mēs dosimies uz Gruziju.. daudz no tevis rakstitā mums noderēs ..

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Nav par ko! Šī ir valsts par kuru joprojām bieži atceros. Es Jūs ļoti apskaužu. Pati gribētu atriezties Gruzijās, bet ceļojumu plāns šim gadam jau gatavs.

      Dzēst
  7. Paldies. Gruzija nav lēts prieks, bet pēc šī raksta izlasīšanas noteikti jāsāk krāt nauda :)

    AtbildētDzēst
  8. Sveiki, vai varat padalīties ar kontaktiem Kazbegi ciematiņā, pie kā nakšņojāt?!

    AtbildētDzēst